Kopš 2015.gada no piena nozares ir izstājušās 8142 saimniecības, kas ir gandrīz puse (42%) no kopējā saimniecību skaita, praktiski 1.6 tūkstoši saimniecību ik gadu, liecina Agroresursu un ekonomikas institūta pētījums par piena nozares stratēģisko attīstību Latvijā. Tas nozīmē, ka piena ražošana piedzīvo būtiskas strukturālas pārmaiņas.
Visstraujākais samazinājums vērojams saimniecību grupās ar slaucamo govju skaitu 1-9, tomēr arī pārējās grupās saimniecību skaits ir sarucis. Samazinājies arī kopējais slaucamo govju skaits par 26.4 tūkstošiem, tajā skaitā saimniecību grupā 1-9 govis tas krities par 14.3 tūkstošiem.
Slaucamo govju skaita samazinājums vērojams visās saimniecību grupās, izņemot saimniecības ar 200 un vairāk slaucamajām govīm ganāmpulkā, – tajās dzīvnieku skaits ir nedaudz pieaudzis (+1.4 tūkst.), tomēr šis pieaugums ne tuvu nekompensē kopējo slaucamo govju skaita samazinājuma tendenci nozarē kopumā.
Tomēr piena nozarei ir plaša multifunkcionalitāte, turklāt dažādām saimniecību grupām ir atšķirības stiprās un vājās puses ekonomisko, sociālo un vides saglabāšanas funkciju nodrošināšanā, secina pētnieki. Turklāt strukturālās pārmaiņas piena nozarē negatīvi ietekmē zālāju produktīvu izmantošanu. Pētījumā ar telpiskās analīzes metodēm novērtēts, ka platībās, kurās ilggadīgo un sēto zālāju blīvums pārsniedz 67% no kopējām LIZ kvadrantā, biežāk sastopamas novietnes ar salīdzinoši mazāku slaucamo govju skaitu. Savukārt novietnes ar lielāku slaucamo govju skaitu bieži atrodas teritorijās, kurās LIZ platībās salīdzinoši augstāks īpatsvars ir kukurūzai, kas tiek audzēta lopbarības vajadzībām.
Teritorijas, kurās ir augsts zālāju īpatsvars kopējā LIZ, bet zems slaucamo govju blīvums, – no vienas puses norāda uz potenciālajiem areāliem zālēdāju lopkopības attīstībai, no otras puses – tās ir LIZ platības, kurās ir zema un samazinās to produktīva funkcionāla izmantošana, un faktiski šo platību uzturēšana labā lauksaimnieciskā stāvoklī tiek ar publisko finansējumu atbalstīta (gan tagad, gan turpmāk) vairs tikai no vides aspekta. Zālājiem tiek piešķirta nozīmīga loma lauksaimniecības nozaru ceļā uz klimataneitralitāti.
Ievērojot, ka globālajā tirgū pieprasījums pēc piena produktiem pieaug, un pat sarūkošās zālāju platības Latvijā joprojām spētu pabarot vismaz par 100 tūkstošiem liellopu vienību vairāk nekā to ir šobrīd, pētnieki nonākuši pie secinājuma, ka Latvijas piena nozare var kļūt par ilgtspējīgas pārtikas ražošanas sistēmas vēstnesi Latvijā.
Nozarei ir izaugsmes potenciāls, spēja pieņemt un pielāgoties klimatneitralitātes izaicinājumiem un, demonstrējot integrētu pieeju, ražot drošus, uzturvielām bagātus un kvalitatīvus piena produktus, kas ir novērtēti vietējā un eksporta tirgos, un nodrošinot labklājību veicinošus ienākumus nozares cilvēkiem. Lai to panāktu, nepieciešams lauzt piena nozares stagnēšanu un atjaunot piena nozares konkurētspēju un izaugsmi, lai veicinātu piena ražošanā iesaistīto Latvijas ģimeņu labklājību, kā arī kāpināt piena ražošanas noturību un ekonomisko efektivitāti.