Pēdējos mēnešos piena nozarē vērojama bīstama tendence. Kopš pagājušā gada septembra veidojas izteikta starpība starp augstāko un zemāko piena iepirkuma cenu, kuru saņem zemnieki – piena ražotāji.
Pēc Lauksaimniecības datu centra (LDC) datiem piena iepirkuma cenās ir vērojamas milzīgas šķēres, piemēram, decembrī starpība bija no 0,27 līdz 0,47 centiem par piena litru. Šī starpība turpina augt arī janvārī. Tas parāda, ka ienākumi no piena pārdošanas saimniecībām pie vienāda apjoma un līdzīgiem izdevumiem var atšķirties par aptuveni 43%. Protams, piena iepirkuma cena ir atkarīga no dažādiem faktoriem, kā piena kvalitātes un nodošanas apjoma. Līdz ar ko starp saimniecībām vienmēr ir pastāvējusi iepirkuma cenu atšķirība, taču tā nekad nav bijusi tik liela. Vēl augustā piena iepirkuma cenu amplitūda bija no 0,24 līdz 0,36 centiem par litru, tā veidojot aptuveni 34% starpību, norāda Lauksaimniecības statūtsabiedrību asociācijas valdes priekšsēdētājs Kaspars Melnis.
Šajā situācijā pieliekot vēl klāt elektrības cenu straujo kāpumu un norēķinot valsts kompensācijas daļu, kas varētu samazināt elektrības izmaksas saimniecībām no aptuveni 10% līdz 43%, skaidri iezīmējas situācijas aprises, ka kāda saimniecība jau cīnās par izdzīvošanu, bet kāda plāno attīstīties.
Uz minēto faktoru fona, vērojot krasās situācijas maiņas biržā, jebkurš lauksaimnieks jau vairākus mēnešus izjūt, ka spēcīgi turpina un turpinās kāpt gan izejvielu cenas, gan arī secīgi ražošanas izmaksas.
Šobrīd lopbarības izmaksas lopkopībā ir kāpušas jau par aptuveni 40%, bet mikroelementiem vēl vairāk. Salīdzinot ar pagājušā gada pavasara cenām, jau redzams, ka graudaugu sēklu cena kāpusi par 50%, tas nozīmē, ka kāps pašizmaksa arī pašaudzētai lopbarībai. Klāt vēl jāpievieno degvielas cenas kāpumu, kas jau tagad ir rekordaugsts un vēl turpina augt.
Lauksaimniecības statūtsabiedrību asociācijas valdes priekšsēdētājs Kaspars Melnis norāda, ka visa šī situācija un straujie cenu kāpumi ar lauksaimniecību saistītajās jomās vēl steidzamākā kārtā mudina atgriezties pie ieilgušās diskusijas par pievienotās vērtības nodokļa (PVN) samazināšanu svaigiem produktiem, kā maizei, gaļai, pienam, olām, līdzīgi kā jau tas vairākās citās Eiropas Savienības valstīs. Piemēram, Īrijā, Maltā PVN pārtikai ir 0%, bet tādās veiksmīgās ES valstīs, uz kurām mēs tik ļoti tiecamies kā Vācija tas ir 7%. Protams, šāds solis nenesīs tiešu atbalstu uzņēmējiem, bet tas dos lielu atbalstu mūsu pašu iedzīvotājiem. Uz visu pakalpojumu un cenu kāpuma, ļoti sāk pieaugt arī spiediens uz uzņēmējiem par darba algu celšanu. Loģiski, ka cilvēki vairs nespēj iepirkt to pašu pārtikas produktu apjomu par to pašu algu, kas bija pirms diviem mēnešiem. Vēl bažīgākus mūs dara skarbā prognoze, ka pārtikas cenas vēl turpinās kāpt, tāpēc valdībai ir jāpieņem lēmumi par ilgtermiņa instrumentiem, kā atbalstīt savus iedzīvotājus un uzņēmējus, jo vienreizēji, īslaicīgi pabalsti šo sistēmu ilgtermiņā uzturēt nespēs.”
Lauksaimniecības statūtsabiedrību asociācija apvieno lauksaimniecības nozares statūtsabiedrību saimniecības, lai koordinētu asociācijas biedru savstarpējo darbību kopīgo interešu aizstāvēšanai, sekmētu lauksaimniecības nozares ražotspēju un konkurētspēju, kā arī lai pārstāvētu asociācijas intereses valsts pārvaldes institūcijās un sadarbotos ar citām organizācijām, kuru darbība ietekmē asociācijas biedru intereses. Asociācija apvieno 46 aktīvus biedrus, kuri kopā nodrošina vairāk nekā divi tūkstoši darbavietu.