Ja bioloģisko saimniecību ieņēmumi ir salīdzinoši stabili, tām ļoti būtiskas ir subsīdijas, lai varētu segt ražošanas izmaksas un atliktu līdzekļi dzīvošanai. Konvencionālās saimniecības 2020. gadā jau pietuvojušās līmenim, ka varētu iztikt bez subsīdiju atbalsta un pašas segt ražošanas izmaksas.
To secinājuši Latvijas lauku konsultāciju un izglītības centra (LLKC) pētnieki. LLKC rīkotajā konferencē “Zaļā kursa ietekme uz lauksaimniecības ekonomiku” ekonomikas nodaļas konsultants Raivis Andersons pastāstīja, ka veikta 150 saimniecību datu analīze, lai izprastu, kā turpmāk strādāt un ražot produkciju ar Zaļā kursa nosacījumiem.
Mazajām saimniecībām atdeve no viena hektāra ir mazāka, turpretī lielākajās saimniecībās naudas atdeve bijusi lielāka un tās pašas spēj nodrošināt savu saimniecisko darbību. Konvencionālās saimniecības galvenokārt gūst ieņēmumus no kviešu audzēšanas, kas ir viens no rentablākajiem kultūraugiem, savukārt bioloģiskajās saimniecībās audzē un ražo lopkopības produkciju – pienu, gaļas liellopus, kam pašlaik ir ir zemas realizācijas cenas.
Vērtējot zemes izmantošanas veidu 2020. gadā, redzams, ka lielāko daļu aizņem kvieši un rapši, bet mazajās saimniecībās – zālāju platības. Svarīgi, ka mazajās un vidējās saimniecībās svarīgu daļu aizņem auzas – 7 – 10 %. Visvairāk darbaspēka vidēji uz vienu hektāru tiek patērēts saimniecībās ar neto apgrozījumu līdz 70 tūkstošiem eiro un visbiežāk šīs saimniecības strādā lopkopības nozarē. Savukārt vismazākais darbaspēka patēriņš un vislielākā saražotā vērtība viena nostrādātā darbastundā ir augkopības saimniecībās ar apgrozījumu virs 350 tūkstošiem eiro.
Pēdējo gadu laikā sarucis pieprasījums pēc bioloģiski audzētiem rudziem. Ja 2018. gadā biorudzi maksāja 282 eiro/t, savukārt konvencionāli audzēti – divas reizes mazāk, tad 2020. gadātie sasniedza gandrīz vienādu līmeni – ap 115 eiro/t.
“Pieprasījums pēc rudziem krīt un attiecīgi arī cena samazinās un tā audzēšana paliek aizvien nerentablāka, taču tas ir salīdzinoši labs kultūraugs augsekā,” vērtē ekonomists.
Kvieši ir viens no konvecionālo un bioloģisko saimniecību veiksmes stāstiem – cena un pieprasījums ir stabili, taču biosaimniecībām kviešu tirgus nav tik plašs, lai varētu pārdot izaudzēto. Auzas ir perspektīvs kultūraugs, kas, pateicoties pārstrādes attīstībai, varētu ieņemt stabilu lomu zemes platībās.
Lai gan Latvijā saražots daudz bioloģiskā piena, tomēr cenas parāda, ka pieprasījums pēc bioloģiskā produkta nav tik liels. Turklāt bioloģiskās saimniecības realizē par aptuveni divām trešdaļām mazāk piena vidēji no govs, nekā konvencionālās saimniecības. Taču ganāmpulka uzturēšanas izmaksas vidēji uz vienu slaucamo govi ir zemākas bioloģiskajās saimniecībās. Lai arī Latvijā ir saražots diezgan daudz bioloģiskā piena un ražošana notiek diezgan intensīvi, tomēr cena parāda, ka pieprasījums pēc bioloģiskā produkta nav nemaz tik liels.
Izvērtējot saimniecību datus, redzams, ka pašlaik visnerentablākie produkti, ko ražo bioloģiskās saimniecības, ir piens un liellopu gaļa. Piemēram, liellopu gaļas faktiskā cena pērn bija 210 eiro par 100 kg, taču pašizmaksa – 500 eiro par 100 kg. Savukārt pienam attiecīgi 270 eiro/t pret 400 eiro/t. Skaidrs, ka šo produktu cenām jābūt augstākām vai arī ražošana jāpadara efektīvāka vai jāmeklē iespējas, kā šos produktus “aiznest” līdz patērētājam, spriež ekonomists. Tikai bioloģiski audzētiem ziemas kviešiem realizācijas cena pērn bijusi lielāka nekā ražošanas pašizmaksa – attiecīgi 192 eiro/t pret 179 eiro/t.